Mans draugs.
Mans zemūdens lauks.
Mans rododendra augs,
un viszinošs padomnieks, kas sauks,
kad jāiet vai nē. Uz turieni vai te.
Vai, kad un kā griezties piruetē.
Nekad neapturēs, nekad nepārspīlēs,
nekad nepiedraudēs vai vēl ļaunāk.
Nekad neaprunās, nekad nepārdomās,
nekad nebeigs teikt:
“Dzīve ir skaista dažreiz…”

Šalalalalā…

Mans
draugs,
mans prieks un acuraugs,
manas nedienas un raizes,
garozas no rudzu maizes.
Mans izvēlētais ceļš, mana nodziedātā dziesma,
un ugunskurs tāls un liesma,
kas nekad neapdzisīs, nekad nepiekusīs,
nekad nepiemānīs, kad būs augsti.
Nekad neatgrūdīs, vienmēr atbalstīs,
lūk tāds, vēl sirsnīgāks, ir mans draugs.
Mans draugs, mans draugs.
Mans draugs, mans draugs.

Šalalalalā…

Nekad
neapturēs, nekad nepārspīlēs,
nekad nepiedraudēs vai vēl ļaunāk.
Nekad neatgrūdīs, vienmēr atbalstīs,
lūk tāds, vēl sirsnīgāks, ir mans draugs.